Kurzemes zaļā glazūra — recepte, kas dzīvo astotā paaudzē
Pārstaigājot Kuldīgas vecpilsētu, retajā amatniecības darbnīcā joprojām dzimst trauki ar to dziļi zaļo, gandrīz metālisko toni, ko Kurzemes podnieki sauc vienkārši par “mūsējo”. Šī ir stāsts par recepti, kas izdzīvojusi piecpadsmit padomju gadus mašīnrakstā un divus karus.
Recepte no 19. gadsimta
Pirmie pierakstītie Kurzemes zaļās glazūras paraugi datēti ar 1840. gadiem un nāk no Kuldīgas apriņķa podnieku ģimeņu rokrakstu grāmatām. Tradīcija dzima krustojumā starp vācbaltiešu meistaru zināšanām un vietējo māla apstrādes prasmi.
Padomju gados, kad lielu daļu privāto darbnīcu slēdza, recepte saglabājās dažu ģimeņu mašīnrakstos un mutiskās norādēs no tēva dēlam. Tieši tā ir nonākusi līdz tādiem meistariem kā Edgars Ribickis, kurš to praktizē kopš 1982. gada.
Vara pelnu ķīmija
Glazūras pamatā ir trīs sastāvdaļas: koksnes pelni (parasti bērza vai ozola), vara minerāla pelni un smalki samalts kvarca smiltis. Proporcijas variē atkarībā no māla, uz kura tā tiks lieta, bet klasiskā recepte ir aptuveni 5:1:2.
Apdedzinot 1050–1080 °C temperatūrā, varš oksidējas un piešķir glazūrai raksturīgo zaļo toni. Bagātīgāka skābekļa pieplūde dod gaišāku, jūras zaļu nokrāsu; mazāka — dziļi smaragda toni ar metāliskām nokrāsām pie trauka malām.
Mūsdienu saglabātāji
Šobrīd Latvijā ir mazāk nekā desmit aktīvi strādājošu meistaru, kas pārvalda klasisko Kurzemes zaļās glazūras recepti. Lielākā daļa atrodas Kuldīgā un Aizputē, un katrs strādā ar nedaudz pielāgotu sastāvu — atkarībā no tā, kāds māls pieejams tuvākajā apkārtnē.
Lai tradīcija neapsīktu, 2023. gadā Kuldīgas amatniecības centrā tika izveidota neformāla apmācības programma, kurā jaunie podnieki var apgūt receptes pamatus pie pieredzējušiem meistariem. Pirmajā gadā programmu absolvēja četri mācekļi.
Kāpēc tas svarīgi šodien
Lokālas glazūras receptes nav tikai romantisks mantojums — tās ir konkrēta atbilde uz jautājumu, kā keramika var būt ilgtspējīga. Ja visi materiāli nāk no apkārtnes 50 km rādiusā, samazinās transports, atbalsta vietējos meža un karjeru īpašniekus un trauks kļūst par tiešu vietas izteiksmi.
Tieši šajā virzienā strādā arī nākamās paaudzes mākslinieki kā Anna Grīnberga, kura savās glazūrās izmanto tikai Vidzemē iegūtus materiālus.